VĒSTURE

Puikule ir sena lībiešu apmetnes vieta, tā dokumentos minēta jau 13. Gs. Puikules muiža piederējusi vairākām dzimtām, līdz 18.gs. To savā īpašumā ieguva fon Klotu dzimta un valdījusi 6 paaudzēs. Pārsvarā dzimtas vīrieši bijuši karavīri, juristi, lauksaimnieki.

Pašreizējā pils ir celta Tjūdoru neogotikas stilā no ķieģeļiem, kuri izgatavoti tepat netālu Pociemā un Pociema “Kaņepēs”. Tās celtniecībai izmantoti ap 9 milj. ķieģeļu. Pils uzcelta vecās kungu mājas vietā 19. gs. 60. gados. 

Pats pirmais īpašnieks, Johans Vildenbergs, 1427. gadā īpašumu atdāvināja. 1749. gadā tas nonāca Kārļa fon Patkula pārvaldībā, līdz pirmais Klots, leitnants Ernsts Johans (1721-1771), Puikuli nopirka 1758. gadā par 18000 Alberta sudraba dālderiem (vidējā dāldera masa bija 24 grami, tātad tika samaksāti 432 kilogrami sudraba, aptuveni 180 200 eiro). Dienējis par leitnantu, ieguvis grāfa titulu. 

Otrais – viņa dēls Johans Reinholds (1758-1832) 1780. gadā kļūst par muižas īpašnieku un piepirka klāt Ekes muižu. 17 gadus viņš bija Sanktpēterburgas Preobreženskas pulka seržants, vēlāk uzdienēja līdz ģenerāļa titulam. No 1804. – 1823. gadam bija draudzes tiesnesis, vēlāk apriņķa tiesnesis. Par ilggadīgu tiesneša darbu tika apbalvots ar 4. Pakāpes Sv. Vladimira ordeni.

Trešais – Johana dēls Magnuss Ernsts Reinholds ( 1782. – 1857.) muižu pārņem 1820. gada jūnijā. Viņš turpina tēva tradīcijas un no 1804.gada Dorpatā studēja tiesību zinātnes. 1820. gadā atgriežas Puikulē. 1830. gadā pārdod Ekes muižu, tai pašā gadā viņš izsolē atpērk sava tēva muižu par 30000 rubļu. 1841. gadā Magnuss pārceļas uz Limbažiem. No 1815. – 1817. gadam bija miertiesnesis Rīgā un Pērnavā, no 1820. – 1832. gadam – draudzes tiesnesis, no 1833. – 1847. gadam apriņķa tiesnesis Rīgā. 1848. gadā nodibina Puikules Majorātu, bija apgabala galva.

Magnusa dēls Leonards Andreass uzdienēja Krievijas cara armijā līdz Ģenerālmajora pakāpei. Būdams cara flīģeļadjutants, piedalījās krievu – turku karā ( 1877. – 1878.), par nopelniem kaujas laukā saņēmis Zelta zobenu rotātu ar briljantiem. No šejienes radās nostāsti par ģimenes lielo bagātību, kas tika vēlāk meklēta barona dzimtas kapos.

Ceturtais īpašnieks, Reinholds Johans (1812-1869) laikā no 1860. līdz 1861. gadam uzcēla tagadējo muižas ķieģeļu dzīvojamo ēku. Kopā ar abiem brāļiem 1865. gadā viņš nodibināja ģimenes fondu, kurā katrs no viņiem iemaksāja 100 sudraba rubļus un norunāja, ka tādu pašu summu maksās katru gadu līdz mūža beigām. 

Piektais – Reinholds (1849.- 1903.) muižu pārņēma īpašumā 1876. gada 23. aprīlī. Studēja lauksaimniecību Hoenheimā ( Vinterburgā /Vācijā). Viņš uzcēla vairākas masīvas laukakmeņu ēkas, izkopa šķirnes ganāmpulku, nomainot sarkanās Angleras govis pret 150 importētajām melnraibajām Austrumfrīzas govīm, ierīkoja pienotavu, ko vēlāk pārveidoja par siernīcu, uzlaboja darba zirgu šķirni un pavairoja to līdz 46 zirgiem. 

Reinholda laikā tika meliorēti pilnīgi visi muižas lauki, ierīkotas dzirnavas, gateris, nopirkta ierīce šindeļdēlīšu (lubiņu) plēšanai. 1880. gadā par muižnieka Reinholda fon Klota līdzekļiem pagasta zemnieki sāka celt jaunu pamatskolas ēku “Ķikutos”. 1882. gada 5. oktobrī tā tiek iesvētīta un iegūst nosaukumu “Gaismas”.

Vilhelms Reinholds Gotlībs (1887-1960), kurš 1910. gada 23. aprīlī kļuva par sesto Puikules muižas īpašnieku, apguva lauksaimniecību un mežsaimniecību Austrumprūsijas muižās. 1918. gadā, pēc tam, kad ienāca boļševiku karaspēka vienība, viņš bija spiests bēgt no muižas. Turpmākos 20 gadus muiža bija tukša un neapsaimniekota, un atradās likteņa varā. Šajā laikā tā tika izzagta un izdemolēta. Vilhelms Reinholds Gotlībs iestājās Baltvācu aizsargu organizācijā un 1919. gadā piedalījās Rīgas kaujās. Tā paša gada novembrī viņš devās uz Vāciju. 

Saskaņā ar 1920. gada Latvijas Agrāro reformu lielā daļa Vilhelmam fon Klotam piederošo nekustamo īpašumu, izņemot dzīvojamo ēku, tika bez kompensācijas ekspropriēta. Sev viņš apturēja dzīvojamo ēku ar 26,6 ha zemes. Sākot ar 1925. gadu muižas zemes tika sadalītas 106 atsevišķos nekustamajos īpašumos. 

Pēc 1. pasaules kara Puikules muižas dzīvojamā ēka piederēja linu fabrikai. Kopš 1938.gada tajā atradās pamatskolas, sākumā astoņgadīgā, vēlāk deviņgadīgā. 2. pasaules kara laikā ēkā bija ierīkots hospitālis.

2014. gada maijā Puikules pamatskolu slēdza, un, lai ēka joprojām būtu pieejama vietējiem iedzīvotājiem un sabiedrībai, izveidoja kopienas centru ‘’Puikules muiža’’.  Iestādes darbības mērķis ir dažādu vecuma posmu iedzīvotājiem nodrošināt vidi brīvā laika pavadīšanai, talantu izkopšanai, prasmju un spēju attīstīšanai, Puikules muižas un apkārtnes kultūrvēsturiskā mantojuma izzināšanai, saglabāšanai, popularizēšanai.

Muižai piekļaujošais parks, kurš ir 4,7 ha plašs, kurā ir ierīkoti gan sporta laukumi, rotaļlaukumi, pastaigu takas, iekopti apstādījumi, arī ir pieejams gan vietējiem iedzīvotājiem, gan muižas viesiem visa gada garumā.

Pēc nostāstiem un vecajiem plāniem pils arhitekts ir bijis vācu tautības. Šajā laikā pēc klasicisma stingrajiem kanoniem celtās ēkas nesaistīja progresīvi noskaņotos muižniekus, kādi bija arī Kloti, kuri bija izglītojušies augstskolās. Muižas ķieģeļu pils ir radīta, meklējot jaunus stilus, un arī savā gatavajā versijā tā piedzīvo dažādas modernizācijas un jaunā stila ieviestas pārmaiņas. Kā spilgts piemērs ir krāsnis un trešā stāva telpas. Vēl 1938. gadā, kad ēka tika piemērota skolas vajadzībām, vairākās telpās bija saglabājušas podiņu krāsnis ar ažūra karnīzēm un eņģelīšu rotājumiem, toties paša fon Klota bijušajā kabinetā  ir atturīgs jūgendstila kamīns, kurš šeit nevarēja parādīties agrāk par 1905. gadu, kad Vācijā un Austrijā tikai sākas šī stila uzplaukums, bet Rīgā tas parādījās vēl vēlāk. 

Tāpat stiklotā veranda savus logus neieguva ātrāk par šo laiku, jo tiem ir izteikts jūgendstila dalījums. 

Protams, nevar salīdzināt Rīgā radīto šī stila šedevrus, bet nevar arī noliegt, ka saimnieki ļoti aktīvi sekojuši līdzi modei arhitektūrā.

Pašā ēkā ir vērojams piecu stilu eklektisms, apvienojoties gotikai, neogotikai, barokam, klasicismam un jūgendstilam. Šos stilus arhitekts ir apvienojis ļoti prasmīgi un mēreni, padarot ēku par skaistu un monumentālu celtni, nevis banālu pakaļdarinājumu.

Ēkas plāns nav simetrisks ne pret vienu asi, visas kungu telpas ir savienotas amfilādē (no vienas telpas ir iespējams tikt nākošajā, neejot pa koridori) un visas reprezentatīvās telpas ir stingri nodalītas no saimnieciskajām.